„Mēs, redz, esam ļoti pievilcīgas," runāja Šnuka, ar kautrīgu smaidu raudzīdamās slīpi sev priekšā, „cita iemesla es nezinu. Ir bijuši gadījumi, kad mūsu ģimenes ļaudis, kas ļāvušies saķerties, ir pieredzējuši briesmīgākās mokas un pēdīgi pašu nāvi."

„Tie ir likuši apēsti?"

„Nē, nē," teica Šnuka mierinoši, „ne gluži tā. Cik zināms, cilvēki barībai spāres nelieto. Bet cilvēkos dažkārt piemājo kā mūžīga mīkla — slepkavošanas tumšās tieksmes. Tas var rādīties jums neticami, bet patiešām ir zināmi gadījumi, kad cilvēki — zēni — noķertām spārēm izrāvuši spārnus un kājas vienīgi savas izpriecas labad. Jūs šaubāties?"

„Protams, ka šaubos," sašutusi teica Maja.

Šnuka paraustīja savus vizuļojošos plecus, un viņas seja izskatījās veca no lielas atziņu bagātības.

„Ak, kaut jel drīkstētu reiz būt atklāta," teica tā nobālusi un bēdīga, „man bija brālis ar labākām izredzēm nākotnē, bet drusciņ vieglprātīgs un, par nožēlošanu, ļoti ziņkārīgs. Viņš nāca rokās zēnam, kas tam nemanot uzmeta garā kātā piestiprinātu tīklu. Sakiet pati — kam nāktu kas līdzīgs prātā?"

„Nē," atbildēja mazā Maja, „par kaut ko līdzīgu es neesmu nekad domājusi."

Šnuka to uzlūkoja.

„Tad tam apsēja ap krūtīm spārnu starpā melnu virvi, lai spārnos pacel­ties tam būtu iespējams, bet pavisam aizlidot nebija nekādas iespējamības. Katrreiz, kad mans nabaga brālis domājās atguvis brīvību, tam bija jāredz, ka minētā virve visnežēlīgākā veidā to rauj atpakaļ zēna varā."