Maja tikai galvu vien kratīja.

„Nedrīkstu to sev stādīties priekšā," viņa bēdīgi čukstēja.

„Ja dienā nedomāju, tad droši, ka naktī sapņošu par to," turpināja Šnuka. „Par daudz visa kā sanāca tanī reizē kopā. Beidzot mans brālis no­mira." Šnuka dziļi nopūtās.

„No kā viņš mira?" jautāja Maja patiesā līdzjūtībā. Šnuka tūliņ nevarēja atbildēt; lielas asaras sāka birt un lēni ritēt pār vaigiem.

„Viņu iebāza kabatā," šņukstēja viņa, „to neviens nevar izturēt."

„Kas tas ir?" jautāja bailīgi Maja, lāga nejaudādama uzreiz tik daudz jauna un ļauna saprast un visā iedziļināties.

„Kabata," skaidroja Šnuka, „ir kā pieliekamais kambaris, kas atrodas

cilvēkam ārējā ādā. Bet, ko jūs domājat, kas vēl cits tur bija atrodams? Ak, cik briesmīgā sabiedrībā vajadzēja pavadīt manam brālim beidzamos mūža mirkļus. Tas jums nekad nevar nākt prātā."

„Nē," teica Maja drebošā balsī. „Man tas ne… varbūt medus?"

„Nē, nē," atteica Šnuka ļoti svarīgi un bēdīgi. „Medu jūs reti kad atradīsit cilvēku kabatās. Es jums teikšu, kas tur bija: tur bija varde, kaba­tas zobens un dzeltens kālis. Nu?"