„Šausmīgi," čukstēja Maja, „kas tas ir — kabatas zobens?"

„Cilvēkam tas ir zināmā mērā mākslīgs dzelonis. Tā kā daba viņam šo ieroci nav devusi, tad tas viņu atdarina. Varde, paldies Dievam, taisījās jau izlaist garu. Tā bija bez vienas acs, ar pārlauztu kāju un izmežģītu žokli. Bet, kolīdz kabatā parādījās mans brālis, varde ar savu greizo muti iešņācās:

„Kolīdz es izveseļošos, tā tūlīt bez kavēšanās jūs aprišu." Pie tam viņa šķielēja ar savu atlikušo aci uz nelaimīgo klātpienācēju. Šim skatam cietuma krēslā vajag būt bijušam pavisam briesmīgam. Mans brālis zaudējis samaņu, kad drīz pēc visa tā no negaidīta satricinājuma tas ticis piespiests pret vardi, tā ka viņa spārni pielipuši pie mirējas aukstās, mitrās miesas. Ak, kur lai ceļas vārdi šo šaumu pareizai attēlošanai."

„Kā jūs visu to zināt?"

„Vēlāk zēns aizsvieda manu brāli un vardi projām, kad viņam sāka gribēties ēst un viņš meklēja kāli, lai to apēstu. Es atradu viņus abus zālē guļam, jo manu uzmanību pievilka mana brāļa saucieni pēc palīga. Bet es paspēju vairs tikai uzklausīties sava brāļa stāstu un aizspiest tam acis. Viņš apķērās ar roku man ap kaklu un, atvadoties uz visiem laikiem, noskūpstīja. Tad viņš mira bez bailēm un vaimanām kā mazs varonis. Kad beidzamo reizi nodrebēja viņa sa­