lauztie spārni, es to apklāju ar ozola lapām un uzmeklēju uzziedējušu lauka neļķi, lai tās zilais zieds novīstu par godu manam brālim uz viņa kapa kopiņas. „Ar Dievu, dusi saldi, mazo brālīt!" es atvadījos un aizlidoju klusajā vakarā pretī abām sarkanajām saulēm, jo saule bija redzama divkārši — pie vakara debess un ezerā. Tik skumjas un svinīgas sajūtas laikam gan nevienam nav bijis. Vai jūs ari esat ko bēdīgu piedzīvojusi? Tad stāstiet to man labāk citu reizi."

„Nē," teica Maja, „līdz šim laikam es patiesībā esmu vienmēr priecīga bijusi."

„Tad jūs varat pateikties Dievam," noteica Šnuka mazliet vīlusies.

Maja apjautājās, kas noticis ar vardi.

„Ak tā," sacīja Šnuka, „tā droši vien saņēma nāvi, kādu bija pelnījusi. Kā viņa varēja izrādīt tik daudz cietsirdības un baidīt mirēju. Viņa gan mēģināja toreiz aizbēgt, bet, tā kā viņai viena kāja un arī viena acs nedar­bojās, tad viņa nemitīgi lēkāja uz riņķi. Tas bija ļoti komisks skats. „Tā jūs drīz vien atradis svētelis," es tai uzsaucu pirms aizlidošanas."

„Nabaga varde," skuma mazā Maja.

„Bet lūdzu," runāja spāre ne bez sašutuma. „Jūs ejat par tālu. Vardi žēlot nozīmē apgriezt savus pašas spārnus. Jūs, redzams, esat viena neapzinīga persona."

„Tas jau viss var būt," atteica Maja, „bet man ir ļoti sāpīgi redzēt otru ciešam."