„Ko nu," mierināja Šnuka, „tur vainīga jūsu jaunība, bet gan jau mācīsities, tikai nezaudējiet dūšu, draudziņ. Bet tagad man laiks doties saulītē. Šeit ir pamatīgi vēss. Sveiki!"

Klusi nostrinkšķēja; iezibējās tūkstoš gaišas krāsas, vieglas, piemīlīgas, līdzīgas ūdens strūkliņu un caurspīdīgu dārgakmeņu vizmojumam.

Šnuka aizlidoja caur zaļajiem stiebriem līdz ūdensvirsai, un Maja dzirdēja to dziedam rīta saulē. Viņa klausījās dziesmā, kurai piemita kaut kas no tautas dziesmu grūtsirdīgā salduma un kura noskaņoja mazās Majas sirdi priecīgi un tanī pašā reizē arī bēdīgi.

Jauki klusā upe smej,

kad no rīta saule dej,

viņas virsu paijā;

tur, kur niedres zaļo, šalc,

tur, kur atmirdz dzeltens, balts, —

viļņi rozi aijā.

^ Gaiss ir silts un smaržas pilns,

spārnus silda staru viln's, sirdi prieks — tik valdies!

Bet ak, dzīve — mirklis vien, vasara tik ātri skrien; kaut par mirkli — paldies!

„Dzirdi, tur skan spāres dziesma," uzsauca balts taurenītis savai draudzenei. Šūpodamies tie aizlidoja pavisam cieši Majai garām jaukās dienas dzidrā zilumā. Tad arī mazā Maja pacēlās spārnos, klusi sanot, atvadījās no sidrabotā ezera un aizlidoja atpakaļ laukos.

4 . nodaļa Ifija un Kurts