OTRĀ rītā uzmozdamās zilā pulkstenīša ziediņā, mazā Maja izdzirda gaisā vieglu, klusu troksni; viņa juta, ka puķe iekustas, it kā kāds tai dotu apslēptus grūdienus. Pa atvērto ziedu spiedās zāles un zemes smarža; bija ļoti vēss.

Maja nedroši paņēma no puķes dzelteniem trauciņiem drusciņu ziedputeksnīšu, uz rūpīgāko pataisīja rīta tualeti un tad tuvojās soli pa solim apdomīgi noliektā zieda ārējai maliņai. Nu viņa redzēja, ka līst. Lija smalks, vēss lietutiņš, klusi čabēdams un klādams visu ar miljoniem gaišu sudrabotu pērļu. Tās krita gan uz lapām un puķēm, gan ritēja zālē pa šaurajām zāļu stiebru taciņām, atspirdzinot brūno zemi.

Lielā izbrīnā un dziļā neziņā Maja vēroja šo pasaules pārmaiņu; tas bija pirmais lietus, ko viņa redzēja savā īsajā mūža. Lai gan lietiņš viņai patika itin labi un pat ielīksmoja, taču arī rūpes mazliet uzmācās, atceroties Kasandras brīdinājumu — nekad lietū nelidot. Viņa saprata, ka grūti nāktos spārnus cilāt, ja uz tiem kristu lietus lāses, bija ari auksts, un tā ļoti sajuta mierīgā, visu ielīksmojošā un iepriecinošā zeltītā saules spožuma trūkumu.

Vajadzēja būt pašam rīta agrumam, jo apakšā zālē tikko sākās dzīve. Zilais pulkstenītis bija viņai labs patvērums, un tā varēja lieliski novērot kustību lejā.