Tā viņa aizmirsa uz brīdi savas bēdas un ilgas pēc dzimtenes, kas sāka mosties viņas sirdī. Bija interesanti tā no augšas, no drošas paslēptuves novērot zāles iemītnieku nodarbošanos un dzīvesveidu. Tomēr arvien biežāk viņas domas sāka atgriezties uz atstāto dzimteni, tās stipro apsardzību un nesaraujamo kopību. Tur nu viņas visas tagad kopīgi mīt, priecājas par atpūtas dienu, pa druskai pastrādā pie vienas otras šūniņas vai arī baro mazos cirmeņus. Vispār lietainās dienās bišu stropā bija mierīga un mājīga noskaņa. Šad tad izlidoja kāds izlūks noskaidrot,

kāds laiks un no kuras puses pūš vējš. Ķēniņiene pati apstaigāja valsti, ie­dama no stāva stāvā, pārbaudīja visu, uzteica vai smādēja, izdēja šur tur pa oliņai un visus aplaimoja ar savu ķēnišķīgo klātbūtni. Kāds prieks uztvert viņas skatu vai dzirdēt laipnu vārdu. Gadījās arī, ka jaunām bitēm par viņu pirmajiem panākumiem tā noglaudīja galviņu un apjautājās par viņu piedzīvojumiem.

Ai, kādu laimi nesa apziņa piederēt pie tiem, ko visi ciena, un baudīt kopas stipro apsardzību. Šeit savā vientuļajā un neapsargātajā vietiņā viņa jutās apdraudēta un pie tam vēl sala. Un ja nu lietus turpinās ilgi? Ko tad lai viņa iesāk un kur lai ņem barību? Pulkstenīti medus droši vien nav atrodams un ziedputekšņu arī nebūs ilgam laikam. Tai nācās tagad pirmo reizi izjust, cik nepieciešama lieta ceļinieka dzīvē un vispār klaidonim ir saules gaisma. „Bez saules spīduma nebūtu neviena vieglprātīgā," domāja Maja.