Atceroties saulīti, viņu tūliņ pārņēma prieks un iekšējs lepnums, ka tai bijusi drosme uzsākt dzīvi uz savu roku. Ko gan visu viņa savā īsajā ceļojuma laikā nav redzējusi un piedzīvojusi! Citas bites visu savu mūžu nekā tamlīdzīga neredz. Piedzīvojumi ir augstākā dzīves manta, un to dēļ var nest upurus. Lejā zālē gāja garām ceļotāju skudru bars. Dziedādamas tās soļoja caur vēso meža zāli un likās kur steidzamies. Viņu sparīgā rīta dziesma atskanēja marša taktī un padarīja mazās Majas sirdi gluži domīgu un skumīgu:
Mūsu dzīve skrietin skrien, ātri beidzas tā. Kas grib dzīvē laupīt vien, par to nebēdā.
Tās bija ārkārtīgi labi apbruņotas, izskatījās nebēdīgas un spējīgas iedvest bailes. Zem lēpju lapām izskanēja skudru dziesma. Bet tur nu viņas ar savu dziedāšanu, rādījās, bija izdarījušas ko sevišķu, jo kāds sāka runāt rupjā, aizsmakušā balsī, ar enerģisku roku purinādams uz visām pusēm jaunās pieneņu lapas. Maja ieraudzīja lielu zilu vaguli spraucamies uz priekšu; tā izskatījās pēc tumšas spīdīgas metāla puslodes, kas brīžam vizēja zilganzaļa, brīžam pavisam tumša. Tas bija divas vai trīs reizes lielāks par Maju. Cietās bruņas rādījās nesadragājami stipras, un tā rupjajā balsī bija kaut kas taisni atbaidošs. Kā likās, zaldātu dziesma to bija iztraucējusi — un nu tas bija sliktā garastāvoklī. Viņa mati bija izspūruši, un viņš berzēja miegu no zilajām viltīgajām ačelēm.