„Es nāku," viņš kliedza, „un ar to pietiek, lai visi grieztu man ceļu."

„Paldies Dievam, es nestāvu tam ceļā," domāja Maja, juzdamās

drošībā savā augstajā paslēptuvē. Un tomēr sirds tai sāka nemierīgi dauzīties, un viņa atvilkās soli dziļāk zieda iekšienē.

Smagi līgodamies, vagulis kustējās pa mitro zāli uz priekšu. Nevar teikt, ka tas būtu elegants. Viņš apstājās taisni zem Majas zieda pie kādas novīlušas lapas, pabīdīja to sānis un tad mazliet atkāpās. Nu Maja ieraudzīja kādas alas ieeju.

„Kas viss tanī pasaulē nav atrodams," domāja Maja pilna ziņkārības, „līdz šim man nebija nejēgas no visa tā. Nemaz diezgan ilgi nevar pasaulē būt dzīvojis, lai izzinātu visu, kas viņā ir iespējams." Viņa izturējās pavisam rāmi. Lietutiņš klusi līņāja.

Tad Maja izdzirda vaguli griežamies pie alas iemītniekiem:

„Ja jūs gribat nākt ar mani uz medībām, tad laiks domāt par celšanos. Ir jau gaiša diena." Tā kā viņš bija uzcēlies agrāk, tad tas jutās tik pārāks par visiem, ka grūti nācās būt laipnam. Pagāja laiciņš, iekams tas saņēma atbildi. Maja dzirdēja sīku čirkstošu balsi, kas skanēja no alas: