„Dicva dēļ, taisiet tur augšā ciet, lietus taču līst iekšā." Vagulis paklausīja, gaidīdams nolieca galvu mazlietiņ sānis un šķielēja caur spraugu.
„Pasteidzieties, ja drīkstu to lūgt," teica viņš saīdzis. Majai nū gribējās par vari redzēt, kas no alas līdīs ārā. Viņa pati panāca par daudz uz priekšu, un liela lietus lāse tai uzpilēja uz pleciem. Maja stipri izbijās un sāka sausināties. Lejā pacēlās novītusi lapa, no kurienes lēnām izlīda brūns kukainis, kas Majai šķita visaugstākā mērā neparasts. Tam bija lempīgs ķermenis un neredzēti resna galva ar mazām stāvām ūsiņām. Kājiņas bija ļoti tieviņas un lēni kustējās, un sejā bija rakstītas rūpes. Kukainis bija lauku circenīte.
„Labrīt, mana Ifij," teica vagulis un aiz pieklājības izstiepās gluži garens. „Kā jūs gulējāt?" Un pie tam vēl piebilda: „Mans dārgumiņ!"
Ifija saņēma tā roku mazliet vienaldzīgi.
„Kurt, tas neiet," viņa sacīja, „es nevaru iet līdzi. Ļaudis jau tā daudz ko melš."
Vaguls izbijās ne pa jokam.
„Es lāgā nesaprotu," stostījās tas, „vai tad mūsu jaunajai laimei būtu jāsašķīst tādas nieka lietas dēļ? Apdomājiet taču, Ifij, kāda jums daļa gar ļaudīm? Jums ir pašai sava ala, kurā, varat nolīst, kad tikai vēlaties, un, ielīdusi tanī labi dziļi, jūs nedzirdēsit nekā."