Ifija skumji pasmaidīja.

„Kurt, tur jūs nekā nesaprotat. Tanī lietā man pašai savi uzskati. Bez tam vēl kas: manu nezināšanu jūs esat izlietojis ne visai smalkjūtīgi. Jūs stāstījāt esam rožu vagulis, bet vakar gliemezis man pateica, ka jūs esot mēslu vabole. Tā ir milzīga starpība. Gliemezis arī jūs novērojis pie tādas

nodarbošanās, kuru es šeit nemaz negribu tuvāk aprādīt; jūs nu sapratīsit, ka man no jums jāatraujas."

Atjēdzies no savām bailēm, Kurts sāka erroties.

„Nē, es to nesaprotu," sirdījās viņš, „es gribu, lai mani mīl manis paša dēļ un nevis manas nodarbošanās labad. Kā jūs varat spriest par kādu vīru pēc viņa uzturēšanās vietas!"

„Ja tie nebūtu taisni mēsli, tad es ar galu galā varētu skatīties uz to lietu caur pirkstiem," runāja Ifija atturīgi. „Un jums ari tas jāņem vērā, ka jaunai atraitnei, kuras vīru priekš trim dienām apēdusi pele, ir jāievēro vis­stingrākā apdomība. Tātad dzīvojiet sveiks!"

Un Ifija vienā rāvienā pazuda savā alā, it kā to būtu aizpūtis vēja grūdiens. Maja nebija to turējusi par iespējamu, ka kāds tik ātri varētu no­zust alā. Ifija nu bija prom, un vagulis stulbu seju nekustīgi raudzījās tumšajā caurumā, un pie visa tā izskatījās tik dumjš, ka Majai bija jāsmej.

Pēdīgi viņš atjēdzās; apbēdināts un dusmīgs viņš iesāka purināt savu ieapaļo galvu, tā taustekļi nokarājās uz leju kā divi salijuši vēdekļi.