,.Raksturu un nosvērtu dzīvesveidu mūsu laikos vairs neciena," viņš nopūtās. „Ifija ir bez sirds; man nācās grūti pašam sev to atzīties, bet tā tas ir. Un, ja nu viņai arī tiešām nenesas sirds būt par manu draudzeni, tad viņai uz to vajadzētu būt prātam."

Maja redzēja, ka asaras sakāpa tam acīs, un viņas sirds pildījās ar līdzjūtību.

Piepeši Kurts sāka kustēties. Viņš izslaucīja asaras no acīm un uzmanīgi aizgāja aiz zemes čupiņas, kuru laikam viņa draudzene bija izšķipelējusi no sava dzīvokļa, un Maja ieraudzīja lienam mazu iesarkanu slieku caur zāli. Tās pārvietošanās veids bija ļoti savāds: te viņa iztaisījās gara un tieva, tad atkal īsa un resna, un viņas ķermeņa sarkanais tievgalis sastāvēja vienīgi no mīkstiem riņķiem, kuri bez trokšņa taustīdamies bīdījās uz priekšu. Maja ļoti satrūkās, kad Kurts paspēra soli uz priekšu, pēkšņi saķēra tārpu un pārkoda to divās daļās. Nesteigdamies Kurts sāka ēst tārpa vienu pusi un likās maz bēdājam par to, ka izmisumā locījās abas tārpa puses — viena uz zemes, otra — viņa rokās. Tas bija pavisam mazs tārpiņš.

„Mazliet pacietības!"teica Kurts. „Drīz būs galā."

Bet košļājot viņa domas laikam atkal atgriezās pie Ifijas, kuru tas bija pazaudējis uz visiem laikiem, un lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem.