Mazajai Majai savā paslēptuvē bija viņa sirsnīgi žēl. „Pasaulē taču ir tik daudz bēdu," viņa domāja. Tad viņa ieraudzīja, ka tā tārpa daļa, kuru Kurts bija nolicis savās bēdās pie malas, steidzas veicīgi prom.

„Nē, tas ir numurs," viņa iesaucās — un aiz bailēm tas iznāca tik stipri, ka Kurts izbrīnījies sāka skatīties apkārt.

„Dodiet ceļu!" viņš iesaucās.

„Bet es jau jums nemaz neesmu ceļā," atbildēja Maja.

„Kur tad jūs esat?" jautāja viņš. „Kaut kur taču jums jābūt."

„Šeit augšā," sauca Maja, „virs jums puķē."

„To es gribu redzēt," teica Kurts, „bet es neesmu sienāzis, es nevaru tik tālu uz augšu pagriezties, lai jūs redzētu. Kāpēc tad jūs kliedzāt?"

„Tārpa viena puse bēg projām," sauca Maja.

„Jā, jā," teica Kurts un raudzījās pakal tārpiņa pusei, „šie tārpi ir ļoti kustīgi. Bet man nav vairs apetītes." Ar šiem vārdiem viņš aizsvieda atlikušo tārpa daļu, kuru tas tikko turēja savās rokās, un šī pārpalikusī daļa sāka attālināties pavisam uz citu pusi.

Maja galīgi apjuka, bet Kurtam likās labi pazīstama šāda tārpa īpašība.

..Nedomājiet, ka es vienmēr ēdu tārpus," teica viņš, „bet rozes jau visur nav atrodamas."

„Pasakiet tak mazākais tai mazai pusītei, kur viņas otra daļa aizskrējusi," teica Maja ļoti uzbudināta.