Kurts nopietni pakratīja galvu. „Ko liktenis izšķīris, to nebūs vairs sav­ienot," viņš noteica. „Kas jūs esat?"

„Esmu Maja no bišu lautas."

„Tas man patīk," sacīja Kurts, „man nav nekādu iebildumu pret bitēm. Bet kāpēc jūs te sēžat bez darba? Bites taču nemēdz tā darīt. Vai jau ilgi, kamēr jūs te sēžat?"

„Es te gulēju pa nakti."

„Tā," noteica Kurts domīgi. „Jums laikam gan ir dziļš un veselīgs miegs. Jūs taču tikko kā pamodāties?"

Maja tam piekrita, jo tā manīja, ka Kurtam nebūtu paticis, ja kāds būtu noklausījies viņa sarunā ar Ifiju. Un vēlreiz Kurtu apbēdināt Majai ne­tikās. Tas skraidīja šurp un turp un lauzījās paskatīties uz augšu.

„Pagaidiet," viņš teica, „ja es drusciņ paceļos pie tā zāļu stiebra, tad varēšu jūs ieraudzīt, un jūs varēsit man ieskatīties acīs. Bez šaubām, to jūs labprāt darīsit."

„Protams," atbildēja Maja, „tas būtu ļoti patīkami."

Kurts atrada piemērotu stiebru, un, tā kā zieds noliecās mazliet sānis, tad Maja varēja viņu redzēt, kad tas pacēlās uz priekškājiņām un raudzījās uz augšu. Viņa atrada, ka Kurtam patīkama un mīļa seja: visai jauns viņš vairs neizskatījās, un tam bija patukli vaigi. Tagad tas noliecās, tā ka puķe sāka mazliet šūpoties, un stādījās priekšā:

„Kurts — no rožu vaguļu saimes."