Mazajai Majai bija sevī jāsmejas, jo viņa par daudz labi zināja, ka Kurts piederēja pie mēslu vabolēm. Bet, tā kā Maja negribēja viņu apbēdināt, tad nekā par to neteica.

„Vai jūs par lietu nekā nebēdājat?" Maja jautāja.

„Nē, pavisam ne; esmu pie tā pieradis, dzīvodams rožu starpā, jo tur jau līst visvairāk."

Maja domāja, ka viņš mazliet jāsoda par nekaunīgajiem meliem, jo viņš taču ir pavisam lielīgs zellis.

„Kurt," viņa teica ar tikko manāmu smaidu, „kas tas tāds par caurumu tur zemē zem lapas?"

Kurts satrūkās.

„Caurums?" viņš jautāja. „Vai jūs runājat par kādu caurumu? Cauru­mu ļoti daudz; tas būs viens tāds caurums, tāds pats vien. Jūs nemaz neva­rat iedomāties, cik daudz zemē caurumu."

Bet aiz iekšēja apmulsuma, kurā tas bija nokļuvis, notika kaut kas pa­visam briesmīgs. Gribēdams izrādīt, ka nav uzbudināts, Kurts pazaudēja līdzsvaru. Maja izdzirda viņa izmisušo kliedzienu un drīz pēc tam redzēja to guļam uz muguras; ar rokām un kājām tas nožēlojami tvarstīja gaisu, bet bez panākumiem.

„Nu man beigas," viņš kliedza. „Esmu tādā stāvoklī, ka vairs nevaru uzcelties. Man jāmirst. Nevienam nav bijis nožēlojamāka likteņa."

Viņš vaimanāja tik skaļi, ka nemaz nedzirdēja Majas mierinājuma. Pie tam viņš mēģināja ar savām kājām pieķerties zemei, bet katrreiz, kad tas domāja esam pieķēries, picciņas, aiz kurām tas ar grūtībām bija aizķēries, atdalījās no zemes, un viņš krita atpakaļ uz savas augstās apaļās muguras. Tas bija tiešām ārkārtīgi bēdīgs skats un mazā Maja nopietni baiļojās par Kurtu, vēl to vairāk tāpēc, ka seja tam bija bāla un viņa kliedzieni plosīja tiešām tai sirdi.