Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.

Vai nava brīnums?

Jaunās asinis

Tev kaisli deg; veic sevi, gavējot

Un dievu pielūdzot, un viegli būs

Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,

Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,

Uz dusu ejot, garo lūgšanu, —

Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs'.

Tad rādās man gan trokšņu pilnas dzīres,

Gan kara nometne, gan karstas kaujas,

Sie prieki neprātīgā jaunībā!

G r i g o r i j s

Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!

Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,

Tu, Šuiskim vadot, leišus atsili,

Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!

Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem

Pa klosteriem vien maldos, nabags mūks!

Kādēļ man arī kaujās nelīksmot

Un nedzert dzīres cara galda galā?

Uz vecām dienām es gan paspētu,

Kā tu, no pasaulīgā trokšņa aiziet,

Dot mūku svēto mūža solījumu

Un klusā vientulībā ieslēgties.

Pimens

Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli

Par agri atstājis, ka dievs tev devis

Maz kārdinājumu. Ak tici, dēls:

Iz tāles vilina mūs slava, greznums

Un sievu mīlestība viltīgā.

Es iigi dzīvoju, daudz baudu jutu,

Bet laimi zinu vien kopš viņa brīža,

Kad klosterī dievs mani noveda.

Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:

Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.