Kas spēj tiem pretī stāt? Neviens. Un tomēr

Nereti kronis viņiem tika smags,

Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.

Cars Jānis centās mieru atrast pūlēs,

Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.

Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,

Par jaunu mūku namu veidoja:

Tur miesas sargi tafjās, villas kreklos

Par pazemīgiem mūkiem rādījās,

Un niknais cars par lēnu igumenu.

Es redzēju šai pašā istabā

(Še toreiz cietējs Kirils piemita —

Svēts, taisnīgs vīrs. Ir man bij tobrīd dievs

Jau lēmis atzīt zemes niecību) —

Es redzēju še caru, piekusušu

No dusmu domām un no asins sodiem.

Tik rāms un domīgs bija niknais cars!

Mēs apkārt nekustoši stāvējām,

Un klusu viņš ar mums tad runājās.

Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:

«Jūs, mani tēvi, drīz tā diena nāks —

Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;

Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!

Jūs visi — klausiet, ko še svēti solu:

Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,

Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,

Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs.»

Tā bilda toreiz lielais valdinieks,

Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,

Viņš raudāja. Un mēs ar asarām

No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt