Nu viens es smoku tumsā baigā,

Bet viņš pa laukiem brīvi staigā,

Ar dūri droši rīkojas

Un, jautri pavadīdams laiku,

Par brāli nedomā nemaz …»

Pa brīžam drūmas atmiņas

Tam sirdsapziņu mocīt nāca;

Uz rēgiem, kuri virsū mācās,

Viņš vērās, baiļu stindzināts.

Arvienu biežāk vecis kāds,

Ko kādreiz nožmieguši bijām,

Tam rādījās šeit cietumā.

Un slimnieks, acis aiztaisījis,

Par veci mani lūdza tā:

«Vai diezgan asiņu nav lijis?

Par viņu apžēlojies, brāl!

Man sirdi plosa vārgie vaidi,

Ļauj viņam iet — viņš mums nav kaitīgs,

Vai neredzi, cik vecais bāls?

Par viņu neņirgājies labāk,

Varbūt no dieva mūsu labā

Viņš žēlastību izlūgsies! . ..»

Es brālī vēros iztrūcies,

Nekādi nebij man pa spēkam

No viņa padzīt drausmos rēgus.

Te likās tam, ka šovakar

Ap viņu dejo miroņbars,

Te ķērāji tam bij uz pēdām,

Viņš, baiļu pārņemts, trūkās sēdus,

Tam acīs dega traka spīts

Un mati pēkšņi stāvus slija,

Es jutu — viņš kā lapa trīc,

Te atkal slimnieks ieraudzīja

Sev apkārt stāvam ziņkārīgos,

It kā šeit soda vieta būtu,

Kur viņam cirtīs galvu nost.