Bez samaņas uz manām krūtīm

Tad slīga murgu mocītais.

Pats, būdams izmisumam tuvu,

Nevienu mirkli dienās tais

Es acis aizvērt nepaguvu.

Bet spēka daudz ir jaunībai,

Un brāli nāve neuzveica,

Bij beidzot jāatkāpjas tai,

Un šaušalīgie murgi beidzās.

Bet, pārlaiduši likstas šās,

Mēs sākām alkt pēc vecās dzīves,

Pēc meža biezokņiem, pēc brīves,

Pēc pļavu zāles smaržīgās.

Mums riebās tumsa nežēlīgā

Un gaisma, kas caur restēm spīgo,

Un sargu balsis ķērcošās,

Un putna spārnu klusā švīka.

Tad gadījās šāds uzdevums —

Vākt ziedojumus lika mums,

Un, važas vilkdami pa ielām,

Mēs nolēmām, ka brīdis rasts,

Kad piepildīt var sapni lielo.

Netālu bija upes krasts,

Un pēkšņi mēs no stāvās kraujas —

Plunkš! Pāri dzelmei peldam strauji,

Kaut važas abus kopā sien,

Mēs viļņos kuļamies ar kājām

Un redzam — sala tālu nav,

Drīz klāt pie tās mēs būsim jau.

Mēs steidzamies. Aiz mums bez stājas

Skan klaigas: «Ķeriet, ķeriet tos!»

Mums divi sargi pakaļ jož.

Bet mēs, uz salas izkāpuši,

Ar radzēm sitam važas pušu