Man lie­kas — to zināja visi, vienīgi es ne. To zināja pat skolā, jo es lielākoties gulēju mājās, kāsēju un vienmēr slimoju, un pēdējo pusgadu vispār nevarēju iet skolā. Visas tan­tes, kam māmuļa šuva kleitas, arī to zināja, un viena no viņām par to runāja ar māmuļu, un tā es to dabūju zināt, lai gan saruna nebija domāta manām ausīm. Viņas bija pārliecinātas, ka es guļu aizmidzis. Taču es biju tikai at-, laidies un snauduļoju. Un izturējos tā joprojām, jo negri­bēju parādīt, ka esmu dzirdējis šo baigo vēsti — savu drīzo nāvi.

Tas, protams, mani apbēdināja, un es briesmīgi nobi­jos, bet māmuļai to negribēju parādīt. Taču es par to runāju ar Jonatanu, kad viņš bija pārnācis mājās.

—   Vai tu zini, ka es miršu? — es jautāju un raudāju.

Jonatans mazliet apdomājās. Varbūt viņš labprāt ne­gribēja atbildēt, taču beidzot sacīja: ' •

—   Jā, es to zinu.

Tad es raudāju vēl stiprāk.

—   Kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, — es sacīju, — kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, ka dažiem jā­mirst, kaut arī viņiem nav pat desmit gadu?

—   Zini, Sausiņ, man liekas, tas nemaz nav tik šaus­mīgi, — Jonatans bilda. — Man liekas — tu jutīsies lie­liski.

—   Lieliski, — es teicu. — Vai tad gulēt pazemē un būt mirušam ir lieliski?

—   Ko niekus, — Jonatans atbildēja, — tur jau gulēs tikai tava čaumala. Bet tu pats kaut kur būsi aizlidojis.