—   Uz kurieni? — es vaicāju, jo patiesībā nespēju ticēt brālim.

—   Uz Nangijālu, — viņš atbildēja.

«Uz Nangijālu» — viņš to pateica tā, itin kā tāda vieta būtu zināma jebkuram cilvēkam. Taču par to es agrāk nekad nebiju dzirdējis.

—   Nangijāla, — es sacīju, — kur tā atrodas?

Tad Jonatans atbildēja, ka arī viņš pats to tik no­teikti nezinot. Taču tā atrodoties viņpus zvaigznēm, un viņš stāstīja par Nangijālu tā, ka gandrīz tūlīt modās vēlēšanās turp aizlidot.l

—   Tur vēl valda ugunskuru un pasaku laiks, — viņš teica, — un tev tur patiks.

Tieši no Nangijālas nākot visas pasakas, viņš sacīja, tur notiekot viss kā pasakās, un, ja cilvēks nonākot tur, viņš dzīvojot līdzi pasakām no rīta līdz vakaram un arī naktīs, Jonatans vēl piebilda.

—   Dzirdi, Sausiņ, — viņš atsāka, — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt tā un kāsēt, būt slimam un nekad nerotaļāties.

Jonatans mani sauca par Sausiņu. To viņš bija darī­jis jau toreiz, kad es vēl biju mazs, un, kad es reiz viņam

jautāju, kāpēc viņš mani tā sauc, viņš atbildēja — tāpēc, ka viņam Sausiņš ļoti patīkot, sevišķi tāds Sausiņš, kāds esot es. Jā, jā, Jonatanam es patiku, un tas bija savādi. Es izskatījos diezgan neglīts un biju gatavais muļķis un bailulis, ķipars ar greizām kājām un tamlīdzīgi. Es vai­cāju Jonatanam, kā gan viņam var patikt tāds neglīts muļķa ķipars, kāds esmu es, — ar greizām kājām un tamlīdzīgi, un tad viņš atbildēja: