— Ja tu nebūtu tāds mazs un bāls ķipars ar greizām kājām, tad tu arī nebūtu mans Sausiņš, kas man tā patīk.
Taču tajā vakarā, kad man bija tik baismi mirt, viņš tikai sacīja — tiklīdz es nonākšot Nangijālā, tā kļūšot vesels un spēcīgs, un pat skaists.
— Tikpat skaists kā tu? — es vaicāju.
— Vēl skaistāks, — Jonatans atbildēja.
Bet to lai viņš man nedomā iestāstīt. Jo tik skaists kā Jonatans neviens nekad nav bijis un nemūžam nebūs.
Reiz kāda no tantēm, kam māmuļa šuva, sacīja:
— Dārgā Lauvas kundze, jums ir dēls, kas izskatās kā pasaku princis.
To viņa vis nedomāja par mani, varat man ticēt!
Jonatans nudien izskatījās kā pasaku princis, patiesi! Viņa mati mirdzēja kā zelts, un viņa tumšzilās, skaistās acis spulgot spulgoja, zobi bija balti un skaisti un kājas pavisam taisnas.
Un ne jau tas vien. Viņš bija arī labsirdīgs un spēcīgs, visu varēja un visu saprata, klasē bija labākais skolnieks, un visi bērni mūsu pagalmā lipa viņam klāt un gribēja doties viņam līdzi, lai arī uz kurieni viņš ietu, un viņš tiem izdomāja izpriecas un devās kopā ar viņiem dēkās, bet es nekad nevarēju iet viņam līdzi, jo diendienā gulšņāju uz vecā virtuves dīvāna.