Bet Jonatans, pārnācis mājās, visu izstāstīja, visu, ko bija darījis, visu, ko re­dzējis, dzirdējis un lasījis. Bezgala ilgi viņš varēja sēdēt )ie manis uz dīvāna malas un stāstīt. Jonatans arī gu- ēja virtuvē gultā, kuru vakaros te ienesa no ģērbtuves.

Apgūlies viņš joprojām man stāstīja pasakas un dēkai­nus notikumus, līdz beidzot māmuļa no guļamistabas uz­sauca:

—   Nē, tagad cietiet klusu! Kallem jāguļ.

Bet gulēt ir grūti, ja visu laiku jākāsē. Lāgiem Jona­tans piecēlās nakts vidū un uzvārīja man medusūdeni, lai mīkstinātu kāsu, jā, viņš bija arī labsirdīgs, Jona­tans.

2.Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt

Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt, viņš sē­dēja pie manis vairākas stundas un mēs tērzējām par Nangijālu, taču ļoti klusu, lai nedzirdētu māmuļa. Viņa, kā parasti, sēdēja un šuva, un istabā bija šujmašīna, tajā istabā, kur viņa gulēja, — mums bija tikai viena istaba un virtuve. Durvis bija atvērtas, un mēs varējām dzirdēt, kā māmuļa dzied — dzied parasto dziesmiņu par jūr­nieku tālu jūrā, laikam gan viņa domā par tēti. Šo dzies­miņu es vairs lāgā neatceros, atceros tikai šīs nedaudzās rindiņas:



5 из 196