Varbūt es miršu jūrā reiz kādā vakarā.

Tad lidos balta dūja

Uz tavu mājokli.

Pie tava loga steigsies tad mana dvēsele.

Un tavās skavās slēgsies, lai mirkli atpūstos.

Pēc manām domām, tā ir skaista, skumja dziesmiņa, bet Jonatans, to dzirdēdams, smējās un sacīja:

—   Zini ko, Sausiņ, ari tu varbūt kādā vakarā atlidosi pie manis. No Nangijālas. Un sēdēsi kā balta dūja uz palodzes, jā, dari tā, esi tik labs!

Tieši tajā brīdī es iekāsējos, viņš mani piecēla un sa­turēja, kā to dara, kad kāss ir negants, un tad viņš dzie­dāja:

— Ak, mīļais Sausiņ, zinu — Tā tava dvēsele,

Kas manas skavas slegsies, Lai mirkli atpūstos.

Tikai tad es iedomājos, kā būs, kad nonākšu Nangi- jālā bez Jonatana. Cik vientuļš es jutīšos bez viņa! Kāda nozīme, ja es dzīvošu līdzi pasakām un pieredzēšu daudz dēku, bet pie manis nebūs Jonatana. Es tikai izbīšos un nezināšu, ko iesākt.

—   Es negribu uz turieni, — es teicu raudādams. — Es gribu būt tur, kur esi tu, Jonatan.

—   Es taču ari nonākšu Nangijālā, vai saproti? — Jonatans paskaidroja. — Pamazītiņām.

—   Pamazītiņām, jā, — es iebildu. — Tu varbūt no­dzīvosi līdz deviņdesmit gadiem, bet es pa to laiku tur būšu viens pats.

Tad Jonatans teica, ka Nangijālā laikam esot pavi­sam citāda nozīme nekā te, zemes virsū. Pat ja viņš no­dzīvotu deviņdesmit gadus, tur man liktos, ka aizritēju­šas tikai aptuveni divas dienas, iekams viņš ieradīsies. Tā esot, ja laiks neesot nekas īstens.