—  Saglabāju, lai nolasītu ceļā uz pastu, tik burvīgā vietā kā šī, — viņš atteica, ar rokas mājienu norādīdams uz nokaltuša, zemē guļoša koka stumbru, uz kura varēja apsēsties.

No paparžu biezokņa irdzēja sīks strautiņš un, pārslī­dējis pāri apsūnojušiem akmeņiem, šķērsoja taciņu viņiem pie pašām kājām. No ielejas cēlās pļavu cīruļu treļļi, bet viņiem virs galvas, te pazuzdami ēnā, te pazibēdami sau­les mirdzā, lidinājās lieli, zeltaini tauriņi.

Kamēr Volts klusi lasīja dzejoli, no lejas atskanēja ne­ierasts troksnis. Smagi soļi iečirkstējās uz oļainās takas, un ik pa brīdim lejup noripoja kāds kājas izkustināts ak­mentiņš. Kad Volts bija beidzis un uzlūkoja sievu, gai­dīdams atzinību, takas līkumā parādījās svešs vīrietis. Viņš bija kailu galvu un nosvīdis. Viena roka ar mutautu slaucīja sviedrus no pieres, bet otrā viņš nesa jaunu plat­mali un samirkušu, iestīvinātu apkaklīti, ko bija noņē­mis. Tas bija spēcīgi noaudzis vīrs, un likās, ka muskuļi teju, teju pārplēsīs gluži jauno gatavu apģērbu veikala pirkto melno uzvalku.

—   Silta dieniņa, — Volts viņu sveicināja. Volts gribēja draudzīgi sadzīvot ar apkārtējiem lauciniekiem un nekad nepalaida garām izdevīgu gadījumu, lai to pie­rādītu.