Viņa cerēja, ka šīs lielas priekšrocības palīdzēs pārvarēt suņa nepatiku pret čauksto­šajiem svārkiem. Tad Volts ar lielām grūtībām piera­dināja Vilku gulēt viņam pie kājām, kamēr viņš rakstīja,

un, glāstīdams suni un visu laiku ar to sarunādamies, protams, pastrādāja visai maz. Beidzot Volts tomēr uz­varēja, droši vien tikai tādēļ, ka bija vīrietis, taču Medža centās pierādīt, ka viņiem piederētu vēl ceturtdaļjūdzes urdzošā strauta un viņu priedēs šalkotu vismaz divi va- karvēji, ja Volts būtu savu enerģiju ziedojis dzejas pār­vēršanai naudā un licis mierā Vilku, lai tas neietekmēts varētu pats sev izvēlēties īsto saimnieku.

—- Būtu laiks saņemt kādu ziņu par trioletieni, — ieru­nājās Volts, kad viņi minūtes piecas klusēdami bija gā­juši lejup pa taku. — Skaidrs, ka pastā būs čeks, un mēs to pārvērtīsim gardos griķu miltos, galonā kļavu sīrupa un jaunu galošu pārī tev.

—  Un gardajā pienā no misis Džonsonas skaistās govs, — Medža piebilda, — rīt, kā tu zini, ir pirmais da­tums.

Volta seja neviļus apmācās, taču tūliņ atkal noskaidro­jās. un viņš uzsita ar plaukstu pa svārku krūšu kabatu.

—  Nekas! Te man ir iekšā jauna, jauka gotiņa. La­bākā piena govs visā Kalifornijā.

—  Kad tu to uzrakstīji? — viņa dedzīgi iejautājās. Tad pārmetoši piebilda: — Tu neesi man to pat parādījis.