Svešais apstājās un piekrītot pamāja.

—   Es neesmu lāgā pieradis pie tāda karstuma, — viņš it kā atvainodamies sacīja. — Man vairāk pa prātam ir savi grādi trīsdesmit zem nulles.

—  To jūs šajā pusē nesagaidīsiet, — Volts smiedamies atteica.

—  Droši vien, — svešinieks piekrita, — bet neesmu arī nācis šurp to meklēt. Gribu apciemot savu māsu. Varbūt jūs zināt, kur viņa dzīvo? Viņas vārds ir Džonsona, Vil­jama Džonsona kundze.

—   Tad jau jūs būsiet viņas brālis no Klondaikas! — Medža iesaucās, un viņas acis dzīvi iemirdzējās. — Tas pats, par kuru esam tik daudz dzirdējuši?

—   Jā, kundze, tas pats, — vīrietis pieticīgi apstiprināja. — Mans vārds ir Millers, Skifs Millers. Gribēju viņai sa­gādāt pārsteigumu.

—  Jūs ejat pa pareizo ceļu. Tikai esat nogriezies uz ma­zās taciņas. — Medža piecēlās, lai parādītu viņam ceļu, pamādama uz kraujas pusi apmēram ceturtdaļjūdzes aug­šup. — Vai redzat tur to priedulāju? Ejiet pa taku, kas pagriežas pa labi! Tas ir īsākais ceļš uz jūsu masas mā­jām. Apmaldīties nevarat.

—   Labi, kundze, paldies, kundze, — viņš pateicās.

Bija skaidri redzams, ka svešais grasās iet tālāk, bet

tomēr bija kā pienaglots pie zemes. Viņš neapzinatā ap­brīnā nespēja nolaist acu no Medžas un grima aizvien dziļākā apjukumā kā milzīgā jūrā.

—  Mums ļoti gribētos paklausīties jūsu stāstos par Klondaiku, — Medža sacīja. — Varbūt drīkstam kādreiz aiziet, kamēr ciemosieties pie māsas? Bet vēl labāk būtu, ja jūs neatteiktos atnākt pie mums pusdienās.