— Jā, kundze, paldies, kundze, — ceļinieks automātiski nomurmināja, bet tad atjēdzās un piebilda: — Es neuzkavēšos ilgi. Man jāsteidzas atpakaļ uz Ziemeļiem. Braukšu jau šodien pat ar nakts vilcienu. Man, redzat, ir noslēgts ar valdību līgums par pasta piegādi.
Kad Medža bija izteikusi savu dziļo nožēlu, viņš no jauna gribēja saņemties un aiziet. Tomēr nespēja atraut skatienu no viņas sejas. Dziļajā apbrīnā viņš aizmirsa pat
apjukumu, un nu pienāca viņas kārta pietvīkt un justies neveikli.
šajā mirklī, kad Volts bija nolēmis, ka arī viņam būtu jābilst kāds vārds, Vilks, kas ošņādams bija skraidījis pa briksnāju, izskrēja klajumā.
Skifs Millers atskurba kā uz burvja mājienu.
Skaistā sieviete bez pēdām pazuda no viņa redzes loka. Nu viņš redzēja vairs tikai suni, un sejā viņam atspoguļojās ārkārtīgs pārsteigums.
— Lai velns mani paraujl — viņš lēni un svinīgi noteica.
Viņš smagnēji atsēdās uz koka stumbra, neievērodams, ka Medža paliek stāvam. Izdzirdis viņa balsi, Vilks pieglauda ausis un tad pavēra muti platā smaidā. Suns nesteidzīgi piegāja svešajam klāt, vispirms apostīja viņa rokas, tad sāka tās laizīt.
Skifs Millers noglāstīja sunim galvu un tikpat lēni un svinīgi atkārtoja: