— Lai velns mani paraujl
Atvainojiet, kundze, — viņš tūliņ steidzās piebilst, — es vienkārši esmu pagalam pārsteigts, vairāk nekā.
— Arī mēs esam pārsteigti, — Medža jautri atteica, — nekad neesam redzējuši Vilku tā izturamies pret svešinieku.
— Ak jūs viņu saucat par Vilku? — Millers jautāja.
Medža pamāja.
— Bet es tomēr nesaprotu viņa laipnību pret jums, varbūt tas ir tādēļ, ka esat no Klondaikas. Viņš, zināt, ir Klondaikas suns.
— Jā, kundze, — Millers izklaidīgi noteica. Viņš pacēla vienu Vilka priekškāju un, ar īkšķi aptaustīdams un paspaidīdams, pārbaudīja ķepas spilventiņu. — Pamīk- sta, — viņš konstatēja, — sen nav bijis aizjūgā.
— Patiesi, — sarunā iejaucās Volts, — patiesi dīvaini, kā viņš jums ļaujas.
Skifs Millers piecēlās un, pilnīgi aizmirsis mulso apbrīnu pret Medžu, skadri un lietišķi noprasīja:
— Cik ilgi viņš pie jums ir?
Šajā mirklī suns; kas visu laiku bija grozījies un berzies gar atnācēja kājām, pavēra muti un ierējās. Tās bija īsas, priecīgas rejas, bet viņš reja.
— Paskat, tas ir kaut kas jauns, — noteica Skifs A^il- lers.
Volts un Medža neizpratnē saskatījās. Bija noticis brīnums — Vilks rēja.
— Tā ir pirmā reize, kad viņš rej, — Medža paskaidroja.
— Arī es to dzirdu pirmo reizi, — Millers piekrita.