Medža smaidīdama palūkojās uz viņu. Šis vīrs, acīm

redzot, bija jokupēteris.

—       Protams, — viņa sacīja, — jo jūs viņu pazīstat tikai piecas minūtes.

Skifs Millers uzmeta viņai pētījošu skatienu, it kā cenz­damies ieraudzīt viltību, ko domājās saklausījis viņas vār­dos.

—       Man šķita, ka esat sapratusi, — viņš nesteidzīgi sa­cīja. — Domāju, ka jūs uzreiz sapratāt, kad redzējāt, kā viņš luncinās ap mani. Tas ir mans suns. Un viņu nesauc par Vilku, bet gan par Brūni.

—   O, Volti — Medža iesaucās, pagriezdamās pret vīru.

Volts tūliņ metās viņai palīgā.

—   Kā jūs zināt, ka tas ir jūsu suns? — viņš noprasīja.

—   Tāpēc, ka viņš ir mans, — skanēja atbilde.

—   Tīras iedomas, — Volts asi atcirta.

Skifs savā gausajā, smagnējā manierē palūkojās viņam acīs un tad pamāja ar galvu uz Medžas pusi.

—        Kā jūs zināt, ka tā ir jūsu sieva? Jus vienkārši at­bildēsiet: «Tāpēc, ka viņa ir mana sieva,» — bet es sa­cīšu — tīrās iedomas. Tas ir mans suns. Esmu viņu kopis un uzaudzinājis, tad jau laikam arī zināšu. Paskatieties, es jums tūliņ pierādīšu!

Skifs Millers pagriezās pret suni.

—       Brūni! — viņš asi uzsauca, un suns, to izdzirdis, pieglauda ausis, it kā tiktu glāstīts. — Hei! — Suns strauji pagriezās pa labi. — Uz priekšu! — Suns pagrie­zienā spēji aprāvās un, paklausīgi izpildīdams pavēli, me­tās uz priekšu. — To pašu varu panākt ar svilpieniem, — Millers lepni paskaidroja, — viņš bija mans vedējsuns.