— Bet jūs taču neņemsiet viņu sev līdzi? — Medža drebošā balsī iejautājās.
Svešais palocīja galvu.
— Atpakaļ uz drausmīgo Klondaiku, atpakaļ ciešanās?
Viņš vēlreiz pamāja un piebilda:
— Tur nemaz neklājas tik ļauni. Paraugieties uz mani! Esmu taču stiprs un vesels, kā jums šķiet?
— Bet suni! Šausmīgi grūtie apstākļi, smagais darbs, bads, sals! Esmu par to lasījusi, zinu, kā tur ir.
— Reiz pie Mazo Zivju Upes es viņu bezmaz apēdu, — Millers drūmi piebilda. — Viņu izglāba vienīgi tas, ka todien man beigās tomēr pagadījās uz grauda briedis.
— Es drīzāk būtu pati nomirusi! — Medža iesaucās.
— Šajā malā viss ir citādi, — Millers sacīja. — Te jums suņi nav jāēd. Bet, kad cilvēkam nāve degungala, viņš spriež citādi. Jūs to nekad neesat pārdzīvojusi, tāpēc ari nesaprotat.
— Tieši par to jau es runāju, — viņa dedzīgi attrauca, — Kalifornijā suņus neēd. Kādēļ negribat viņu atstāt šeit? Jūs zināt, ka te viņam nekad netrūks barības. Nebūs jācieš sals un mocības. Te viss ir liegs un piemīlīgs. Ne cilvēkos, ne dabā te nav nekā mežonīga, šeit viņš nekad nejutīs pātagas cirtienu. Un laiks ir labs — te nekad nesnieg.