—  Bet vasarās te, piedošanu, ir neganti karsts, — Skifs Millers smiedamies iebilda.

—  Jūs man tomēr neatbildējāt, — Medža dedzīgi tur­pināja, — kādu dzīvi varat sunim tur Ziemeļos solīt.

—  Pilnu vēderu, kad man būs ēdamais, un lielāko tiesu man ir ko ēst.

—   Bet pārējā laikā?

—   Tad nekā.

—   Un darbs?

—   Jāstrādā ir, — Millers nepacietīgi attrauca. — Jā­strādā bez gala, jāpabadojas reizēm un jāsalst, un jā­cieš visas posta dienas, kas gadās, — to viņš baudīs, atnākdams man līdzi. Bet viņam tas patīk. Viņš pie tā ir pieradis. Viņš tādu dzīvi pazīst. Tādai viņš dzimis un au­dzināts. Bet jūs to nesaprotat. Jūs pati nezināt, ko ru­nājat. Tajā dzīvē šis suns iederas, tur viņš būs īsti lai­mīgs.

—   Suns nekur neies, — Volts stingrā balsī paziņoja.

—   Kā tad tā? — Millers jautāja, viņa uzacis drūmi saraucās un pierē iesitas stūrgalvības sārtums.

—   Es teicu, ka suns nekur neies, un ar to šis jautā­jums nokārtots. Neticu, ka tas ir jūsu suns. Varbūt esat to kādreiz redzējis. Varbūt esat pat kādreiz vadījis pa­jūgu suņa saimniekam. Viņa paklausība Aļaskas pajūgu suņu komandām nav nekāds pierādījums, ka viņš pieder jums. Aļaskā ikviens suns tām paklausītu gluži tāpat, kā to darīja viņš. Turklāt tas, bez šaubām, ir vērtīgs suns, jo sevišķi Aļaskā, ar to arī izskaidrojama jūsu vēlēšanās viņu iegūt. Lai būtu kā būdams, jums jāpierāda, ka tas pieder jums.