Skifs Millers klausījās mierīgi un aukstasinīgi, tikai stūrgalvīgi pietvīkusi piere piesarka vēl tumšāka, spē- cīgie muskuļi zem uzvalka melnā auduma pietūka, un viņš ar skatienu nomērīja dzejnieku no galvas līdz kājām, it kā vērtēdams, cik liels spēks slēpjas trauslajā augumā.
Klondaikas zeltrača sejā pavīdēja nicīga izteiksme, kad viņš beidzot ierunājās:
— Gribētos gan redzēt, kas man aizliegtu pievākt suni šo pašu brīdi.
Volts piesarka, likās, ka arī viņa roku un plecu muskuļi saspringst cīņai. Tad viņa sieva iztrūkusies iejaucās sarunā.
— Varbūt misteram Milleram ir taisnība, — viņa sacīja. — Bīstos, ka viņam tiešām ir taisnība. Vilks, liekas, viņu pazīst un turklāt klausa uz vārdu Brūnis. Viņš tūliņ izturējās tik draudzīgi, kā agrāk ne pret vienu nav izturējies. Un tu dzirdēji, kā viņš rēja. Viņš nezināja, kur aiz prieka dēties. Par ko viņš tā priecājās? Bez šaubām, par to, ka atradis misteru Milleru.
Volta saspringušie muskuļi atslāba un pleci bezcerīgi nošļuka.
— Liekas, tev taisnība, Medž, — viņš teica. — Vilks nav Vilks, viņš ir Brūnis un droši vien pieder misteram Milleram.
— Varbūt misters Millers ir ar mieru to pārdot, — viņa ierosināja, — mēs varētu viņu nopirkt.