Skifs Millers papurināja galvu, taču ne vairs kareivīgi, bet draudzīgi, acīm redzot, gribēdams uz augstsirdību atbildēt ar augstsirdību.
— Man bija pieci suņi, — viņš sacīja, it kā meklēdams piemērotākos vārdus, lai mīkstinātu savu atteikumu. — Viņš bija vedējsuns. Tas bija labākais suņu aizjūgs visa Aļaskā. Neviens nespēja tos panākt. Deviņdesmit astotajā gadā es liedzos tos pārdot par piectūkstoš dolāriem. Suņi toreiz bija dārgi, bet ne jau tāpēc man solīja tādu pasakainu cenu. To man deva tieši par šo aizjūgu. Brūnis bija labākais no visiem. Toziem man par viņu vien deva tūkstoti divus simtus. Es viņu nepārdevu toreiz un nepārdošu tagad. Man šitais suns ir traki dārgs. Trīs gadus dzenu viņam pēdas. Kļuvu vai slims, kad man viņu nozaga, — un ne jau lielās naudas dēļ, nē… esmu tam sunim pieķēries kā pēdīgais nejēga, piedošanu par izteicienu. Nespēju ticēt savām acīm, kad viņu te ieraudzīju. Man likās, ka sapņoju. Domāju, ka tādi brīnumi nevar notikt. Es taču viņu izauklēju. Katru vakaru apčubināju kā bērnu. Viņa māte nobeidzās, es viņu baroju ar kondensēto pienu, maksāju divus dolārus par bundžiņu, ne- atļaudamies pats to likt pie kafijas. Esmu bijis viņam mātes vietā. Viņš mēdza zīst manu pirkstu, mazais, plušķainais resgalis, šito pašu pirkstu!
Un Skifs Millers, kam aizrāvās balss, izslēja rādītājpirkstu.