Viņš stāvēja, stingri atspēries, un ar priekšķepām izkustināja oli; izslietām ausīm un vērīgām acīm viņš sekoja akmens lidojumam, līdz tas nokrita viņiem pie kājām. Tad viņš palūkojās uz saimniekiem un, muti iepletis, smēja pār visu purnu.

—  Vilk! Vilciņ! — vīrietis un sieviete vienā balsī uz­sauca sunim. — Mījais Vilk!

Izdzirdis saucienu, suns atglauda ausis un pastiepa galvu uz priekšu, it kā ļaudamies neredzamas rokas glās­tām.

Viņi noskatījās, kā Vilks, atmuguriski kāpdamies, pa­zuda biezoknī, un gāja tālāk. Pēc dažām minūtēm ceļa līkumā, kur kalns nebija tik stāvs, suns viņiem piebiedro­jās, saceldams ap sevi veselu sīku oļu un putekļu lavīnu. Suns nebija sevišķi pieglaudīgs. Vīrietis viņam papliķēja pa muguru un paberzēja ausis, sieviete viņu apmīļoja mazliet maigāk un ilgāk, un Vilks aizdrāzās pa celiņu vi­ņiem pa priekšu, slīdēdams viegli un ātri, īsta vilka gaita.

Pēc ķermeņa veidojuma un spalvojuma tas bija īsts, liels meža vilks; tikai spalvas krāsa un plankumi noliedza izcelsmi no vilku cilts. Sīs pazīmes liecināja, ka tas to­mēr ir suns. Nekad nav redzēts tādas krāsas vilks. Kažokā mijās gaišbrūna, tumši brūna, kastaņbrūna nokrāsa — visdažādāko brūnumu gamma. Mugura un pleci bija silti brūnā tonī, kas uz sāniem kļuva gaišāks, līdz uz vēdera pargaja pavisam dzeltenā krāsā, kura šķita mazliet no­smulēta, jo bija sajaukta ar brūno. Baltais kakls un ķe­pas, tapat arī plankumiņi virs acīm izskatījās netīri, jo baltumā jaucās brūna piekrāsa, bet acis zaigoja kā divi zeltainbrūni topāzi.