Vīrietis un sieviete bija sunim ārkārtīgi pieķērušies — varbūt tādēļ, ka ar milzu grūtībām bija iekarojuši tā mī­lestību. Tas patiesi nebija nācies viegli, kad suns pirmo­reiz mīklainā kārtā nezin no kurienes uzradās viņu kalnu kotedža. Nobrāztām kājām un izbadējies tas viņu acu priekšā, turpat pie viņu logiem, nokoda trusi, tad aizrā- poja gabaliņu nostāk un apgūlās strautmalā zem upe­nāju krūrna. Kad Volts Irvins gāja turp, lai iebrucēju aplūkotu mazliet tuvāk, suns viņu sagaidīja ar niknu ņur- doņu, tāpat tas žņieba zobus pretī Medžai, kad viņa de­vās lejā pie strauta, nesdama par izlīguma zīmi lielu bļodu ar pienu un maizi.

Atnācējs šķita gaužām nemīlīgas dabas, jo noraidīja vi­sus draudzīgos tuvošanās mēģinājumus, neļaudams sev pieskarties un sagaidīdams viņus ar atņirgtiem zobiem un saboztu spalvu. Un tomēr projām negāja, gulšņāja straut­malā un apēda visu, ko viņi tam deva, ja vien nolika to drošā atstatumā un paši aizgāja. Viņš neapšaubāmi uz­kavējās tikai tādēļ, ka bija tik novārdzis; pēc dažām die­nam, mazliet atkopies, viņš nozuda.

Ar to pašu suns būtu izgaisis no Irvina un viņa sievas dzīves, ja Irvinam tieši tad nebūtu gadījušās darīšanas štata ziemeļos.