Braukdams vilcienā, viņš netālu no Ka- lifornijas un Oregonas štatu robežas, nejauši palūkojies ārā pa logu, ieraudzīja gar sliežu ceļu skrienam savu ne­draudzīgo ciemiņu. Kā brūns vilks tas noguris, tomēr ne­nogurdināms joņoja gar dzelzceļa sliedēm, divsimt jūdžu garajā ceļā noputējis un noskretis.

Irvins bija impulsīvs cilvēks, turklāt dzejnieks. Nāka- maja stacijā viņš izkāpa no vilciena, nopirka skārnī ga­balu gaļas un netālu no pilsētiņas klaidoni noķēra. Ba­gāžas vagonā Vilks otrreiz atgriezās Irvinu kalnu mā­jiņā. Tur viņu veselu nedēļu noturēja ķēdē un abi Irvini viņu kopa lielā mīlestībā. Bet tā bija mīlestība, kurā ne mirkli nedrīkstēja aizmirst piesardzību. Noslēdzies un nai­dīgs kā atnācējs no citas planētas — suns ar ņurdoņu at­bildēja uz viņu mīļajiem vārdiem. Viņš nekad nerēja. Pa visu laiku, kamēr tas pie viņiem uzturējās, viņi ne reizes nedzirdēja viņu ierejamies.

Iekarot suņa draudzību bija ļoti grūti. Bet Irvinam pa­tika grūti uzdevumi. Viņš lika pagatavot metāla plāksnīti un tajā ieštancēt: «NOGĀDĀT VOLTAM IRVINAM GLENELLENA, SONOMAS APGABALĀ, KALIFORNIJĀ». Plāksnīti piestiprināja pie adas siksniņas, ko aplika su­nim ap kaklu. Tad viņu atlaida vaļa, un viņš tūliņ pa­zuda. Nākamajā diena viņi saņēma telegrammu no Men- dosinas. Divdesmit stundās Vilks bija noskrējis vairāk nekā simt jūdžu uz ziemeļiem un ceļā notverts.