Mājās viņu nogādāja Velsa transporta firma; trīs dienas viņš nostāvēja ķēdē, bet ceturtajā, vaļā palaists, nekavējoties nozuda. Šoreiz viņam izdevās sasniegt Dienvid- oregonu, pirms viņu sagūstīja un atsūtīja atpakaļ. Ikreiz, ticis brīvībā, viņš aizbēga un vienmēr bēga uz ziemeļiem. It kā nezināms spēks viņu nemitīgi vilktu uz ziemeļiem. «Dzimtas puses instinkts,» sacīja Irvins, samaksājis izpirkumam visu naudu, ko,bija dabūjis par iespiestu sonetu, un atvedis dzīvnieku atpakaļ no Ziemeļoregonas.
Citā reizē brūnajam klaiņotājam bija palaimējies izskriet cauri Kalifornijai, visai Oregonai un lielākajai daļai Vašingtonas štata, pirms viņu nogādaja atpakaļ «pēc piederības». Visdīvainākais šajos ceļojumos bija apbrīnojamais ātrums, ar kadu suns skrēja. Tiklīdz viņš, labi paēdis un atpūties, tika vaļā, ta visu enerģiju veltīja tikai skriešanai. Bija izdevies noskaidrot, ka pirmajā dienā viņš noskrien pat līdz pusotra simta jūdžu un pēc tam pa simt jūdzēm dienā līdz tam brīdim, kad tiek notverts. Mājās viņš pastāvīgi atgriezās izkāmējis, izsalcis un me žonīgs, bet ceļa devās atspirdzis, uzkrājis jaunus spēkus; viņš traucās uz ziemeļiem, it kā paklausīdams kādam noslēpumainam aicinājumam, ko neviens neprata izskaidrot.