Beidzot, veselu gadu nesekmīgi mēģinājis ai/bet t, suns pakļāvās neizbēgamajam liktenim un nolēma palikt mājā, kur viņš paša pirmaja dienā bija nokodis trusi un atgūlies strautmalā atpūsties! Un pat tad vel pagaja krietns laiks, iekām viņš sāka paciest saimnieka un saimnieces pieskaršanos. Tā bija liela uzvara, jo viņi bija vienīgie, kas drīkstēja suni noglāstīt. Vilks bija neiedomājami nedraudzīgs, un nevienam viesim, kas apmeklēja kotedžu, neizdevās nodibināt ar viņu sirsnīgas attiecības. Katru tuvošanās mēģinājumu viņš sagaidīja ar klusu ierūkšanos, bet, ja kādam pietika drosmes iet vēl tuvāk, zobi atžņiebās un rūciens pārgāja ņurdoņā — tik ļaunīgā un baisā ņurdoņā, ka nobijās pat visuzņēmīgākie, un tāpat no tās baidījas ari apkārtējo fermeru suņi, kas bija gan dzirdējuši suņa ņurdēšanu, bet nekad šādu vilka ņurdoņu.
Vilkam nebija pagatnes. Viņa dzīves stāsts sākās ar Voltu un Medžu. Viņš bija ieradies no dienvidiem, bet nekad neizdevās nekā uzzināt par saimnieku, kuram viņš piederējis un no kura, acīm redzot, aizbēdzis. Misis Džonsona, viņu tuvākā kaimiņiene, kas viņus apgādāja ar pienu, apgalvoja, ka tas esot Klondaikas suns. Viņas brālis strādāja zeltraktuvēs tās tālās zemes ledājos, tādēļ viņa pati sevi uzskatīja par autoritāti šajā jautājumā.