Irvini par to arī nestrīdējās. Vilka ausu galiņi bija bojāti, acīm redzot, kādreiz stipri apsaldēti, jo nekad pilnīgi nesadzija. Turklāt viņš izskatījās visai līdzīgs tiem Aļaskas suņiem, ko viņi bija redzējuši žurnālu un avīžu attēlos. Viņi bieži spriedelēja par Vilka pagātni un mēģināja iedomāties (no lasītā un, dzirdētā), kāda bijusi viņa dzīve ziemeļos. Viņi saprata, ka ziemeļi suni vēl aizvien vilina; naktīs viņi šad tad dzirdēja to klusi smilkstam; un, kad sāka pūst ziemeļu vējš un gaisā bija jūtams sala spī- vums, suni pārņēma nevaldāms nemiers un viņš sāka želi gaudot, kā mēdz gaudot vilki. Nekas nespēja viņu ierosināt izpaust savas jūtas ar īstu suņa riešanu.
Kamēr viņi centas iekarot Vilka draudzību, notika garas pārrunās par to, kuram no viņiem suns pieder. Abi uzskatīja viņu par savu, abi skaļi dižojās ar katru viņam paradītu suņa pieķeršanās izpausmi. Taču Irvinam jau no paša sākuma veicās labāk laikam tāpēc, ka viņš bija vīrietis. Likās, Vilkam nebija ne mazākās izpratnes par sievietēm. Viņš nesaprata sievietes. Nekad viņš nespēja samierināties ar Medžas svārkiem. Vajadzēja tiem tikai iečaukstēties, kad viņš jau aizdomīgi saboza spalvu, un vējainā dienā viņa vispār nedrīkstēja sunim tuvoties.
No otras puses, Medža viņu baroja; bez tam viņa valdīja virtuvē — un vienīgi ar viņas laipnu atļauju Vilks drīkstēja ieiet šai svētajā vietā.