«Tēvs!» Katrīna iesaucās, apskaudama un skūpstīdama viņu, «neesi nepielūdzams, piedod Daņilam: viņš tevi vairs neapbēdinās.»
«Tikai tevis dēļ, mana meita, piedodu,» viņš atbildēja, noskūpstījis viņu un savādi nozibsnījis acīm. Katrīna mazliet sarāvās: savāds viņai likās kā skūpsts, tā arī acu savādais skatiens. Viņa atbalstījās rokām uz galda, pie kura Daņilo pārsēja savu ievainoto roku, pārdomādama, ka viņš nebija rīkojies labi un kazaka cienīgi, lūgdams piedošanu, nepavisam nebūdams vainīgs.
IVAtausa diena, bet ne saulaina. Debess bija apmākusies, un smalks lietutiņš sijājās uz laukiem, mežiem, plato Dņepru. Pane Katrīna pamodās, bet ne priecīgi: acis bija saraudātas un pati apjukusi un nemierīga: «Manu mīļo vīriņ, dārgo vīriņ! Dīvainu šonakt redzēju sapni!»
«Kādu sapni, mana mīļā pane Katrīna?»
«Sapņoju dīvaini, tiešām, un tik skaidri, it kā nomodā redzēju, ka mans tēvs ir tas pats izdzimtenis, ko redzējām pie jesaula. Bet, lūdzams, netici sapnim: kādas muļķības gan ne- sasapņo! Es it kā stāvēju viņa priekšā, visa drebēju, baidījos, un manas dzīslas vaidēja no katra viņa vārda. Ja tu būtu dzirdējis, ko viņš runāja…»