nāvi, tas nozīmēja — visi trīs vēlējās to pašu. Ikvienam, kas gribēja iet pret viņiem cīņā, vajadzēja vai nu mirt pašam, vai iznīcināt viņus visus.
Vadonis vēlējās biedroties ar Sumbra dēliem, tomēr viņa pieglaimošanās mēģinājumi uzdūrās brāļu neuzticībai. Faums varbūt arī pats bija tikpat nežēlīgs un neuzticīgs kā Ago un viņa brāļi, tomēr viņam piemita arī dažas vadonim raksturīgas īpašības: viņš bija labvēlīgs pret saviem piekritējiem, rūpējās par to vajadzībām, viņam netrūka drosmes un vīrišķības.
Viņš atbildēja ar rupju vienaldzību:
— Ja Sumbra dēls atnesīs uguni ulamriem, viņš saņems Gamlu bez izpirkuma, viņš būs otrais cilvēks ciltī un vadoņa prombūtnes laikā viņam paklausīs visi karavīri.
Ago klausījās, niknumā saviebies. Pavērsis pret Gamlu savu spalvām apaugušo seju, viņš raudzījās meitenē alkatīgi, ar iekāri. Viņa apaļās acis draudīgi zvēroja.
— Purva meita piederēs Sumbra dēlam; ikviens, kas tīkos pēc viņas, tiks iznīcināts.
Nao, šo vārdu sakaitināts, tūliņ pieņēma izaicinājumu un sauca: