— Gamla piederēs tam, kurš atnesīs uguni!
— Uguni atnesīs Ago!
Viņi saskatījās. Līdz šai dienai viņiem nebija gadījies iegansts ķildai.
Apzinādamies savus spēkus, viņi, nebūdami ne ienaidnieki, ne draugi, ne reizi nebija sastapušies pat medībās. Fauma aicinājums bija radījis viņos naidu.
Ago, kurš vēl vakar pat nepalūkojās uz Gamlu, kad cilts bēga pa savannu, sāka trīcēt pie visām miesām, tikko Faums sāka cildināt meiteni. Viņu pēkšņi sagrāba kaislība. Viņam šķita, ka jau sen vēlas iegūt šo meiteni. No šā brīža viņš ienīda ikvienu sāncensi un juta šo naidu ar visu savu būtību.
Nao to zināja. Viņš ciešāk satvēra kreisajā rokā cirvi un labajā mednieka iesmu.
Uz Ago aicinājumu tuvāk panācās viņa brāļi, ne vārda nerunādami, drūmi un briesmīgi. Viņi bija neparasti līdzīgi Ago, tādi paši rūsgani, sarkanīgu saru kumšķiem apaugušu seju, kā skrejvaboles cietie spārni spīdošām acīm. Viņu veiklība bija tikpat bīstama kā viņu spēks.
Visi trīs, sagatavojušies uz slepkavību, uzglūnēja ikvienai Nao kustībai. Tomēr karavīri sāka kurnēt. Pat tie, kuri nosodīja Nao par mīkstsirdību pret ienaidniekiem, nevēlējās viņa nāvi, sevišķi tagad, kad bija gājis bojā tik daudz ulamru. Un bez tam — viņš taču bija apsolījis atnest ciltij uguni! Visi zināja, ka viņš ir izveicīgs kara gaitu viltībās, nenogurdināms kaujā, zina pat vājas uguns liesmiņas glabāšanas noslēpumu un prot uzpūst uguni arī no pelniem. Daudzi ticēja, ka Nao laimēsies.