Viņa sejā bija redzama tikai mute ar biezajām, sarkanajām lūpām un slepkavas acis. Viņa druknais stāvs vēl vairāk izcēla garās rokas un platos plecus; viss viņa augums pauda neparastu, nenogurdināmu un nežēlīgu spēku. Neviens nezināja viņa spēka robežu, Ago nebija izmēģinājis to ne pie Fauma, ne pie Mu, ne pie Nao, bet visi zināja, ka viņš ir milzīgi stiprs. Viņš ne reizi nebija to pārbaudījis mierīgā cīņā; neviens no tiem, kas bija stājies pretim Ago, nebija spējis tam nekā padarīt. Viņš vai nu sakropļoja, vai nosita savus pretiniekus, aiznesdams līdzi viņu galvaskausus. Viņš dzīvoja tālu no citiem ulamriem kopā ar saviem diviem brāļiem, tikpat spalvainiem kā viņš pats, un vairākām šausmīgā verdzībā nospiestām sievām. Kaut arī ulamri paši bija cietsirdīgi, tomēr Sumbra dēlu nežēlība biedēja pat pašus nežēlīgākos. Sumbra dēli modināja ulamros neskaidru neapmierinātību.
Šajā neapmierinātībā pirmo reizi izpaudās kopējo interešu apzināšanās, nojaušot tuvas briesmas.
Daudzi ulamri pārmeta Nao, ka viņš nav pietiekami bargs. Šāda vājība, kas piemita draudīgam karavīram, varēja būt pa prātam tikai tiem, kam nebija ne spēcīgu muskuļu, ne veiklu locekļu.
Faums nīda Ago ne mazāk par Nao, bet vēl vairāk baidījās no viņa. Spalvaino brāļu slēptais spēks viņam likās nepieveicams. Ja kāds no viņiem vēlējās cilvēka