Tiesa, arī Ago netrūka šim pasākumam vajadzīgās pacietības un viltības, un ulamri saprata, cik labi būtu, ja atnest uguni mēģinātu divi.
Karavīri trokšņodami pietrūkās kājās. Nao piekritēji, uzmundrinādami sevi ar kliedzieniem, gatavojās kaujai.
Sumbra dēls nepazina baiļu, tomēr neniecināja arī piesardzību. Viņš atlika kauju. Gūns, Sausie Kauli, izteica ļaužu pulka neskaidrās domas:
— Vai tad ulamri grib pavisam pazust no pasaules? Vai tad viņi aizmirsuši, cik daudz karavīru iznīcinājis ienaidnieks un cik aizgājis bojā purvos: no četriem pie dzīvības palicis tikai viens! Ikvienam, kas spēj cilāt šķēpu, cirvi un rungu, ir jādzīvo. Nao un Ago ir stiprākie no vīriem, kas medī mežos un savannā: ja viens no viņiem mirs, ulamri būs vēl vājāki. Purva meita piederēs tam, kurš atnesīs mums uguni. Cilts grib, lai notiek tā!
— Lai tā notiek! — aizsmakušas balsis apstiprināja teikto.
Sievietes, draudīgas ar savu lielo skaitu, briesmīgas ar savu pirmatnējo spēku un jūtu kopību, sauca:
— Gamla piederēs tam, kurš nolaupīs uguni!
Ago izslēja savus spalvainos plecus. Viņš nicināja pūli, tomēr neturēja par vajadzīgu uzsākt strīdu. Pārliecināts par to, ka pārspēs Nao, viņš cieši nolēma izdevīgā reizē iznīcināt sāncensi.