2. nodaļa MAMUTI UN SUMBRI

Tas bija nākamās dienas rītausmā. Vējš plosīja mā­koņus, bet zemu pār zemi un purviem gūlās sastindzis, smaržīgs, silts gaiss. Debess drebēja kā ezers, kurā šūpojas ūdenszāles, lēpju lapas un bālganie meldri. Rīta blāzma vēla pa debess jumu sārtas putas; tā ple­tās plašumā un izplūda dzeltenās lagūnās, zaļganīgos līčos un rožaina perlamutra upēs.

Ulamri, pagriezušies pret šo milzīgo uguns sārtu, sajuta mostamies dvēseles dziļumos kaut ko cildenu, kas liek dziedāt mazajiem putniņiem savannas zālē un kārklu krūmājos.

Slāpju mocīti, ievainotie vaidēja; kāds miris kara­vīrs gulēja, izstiepis sazilējušos locekļus; nakts dzīv­nieki jau bija apgrauzuši viņa seju. Gūns dziedošā balsī nomurmināja kaut ko žēlabainu. Faums lika ie­sviest līķi ūdenī.

Pēc tam cilts ļaudis uzmanīgi vēroja Ago un Nao, kuri gatavojās doties ceļā un iekarot uguni. Spalvai­nie brāļi bija apbruņojušies ar rungām, cirvjiem, ies­miem un sviežamiem nažiem ar nefrīta un krama smai­lēm galā. Nao, paļaudamies vairāk uz drosmi nekā uz spēku, izraudzījās divus jaunus, izveicīgus kara­vīrus, žiglus skrējējus. Viņi bija apbruņojušies ar cir­vjiem, iesmiem un sviežamiem nažiem. Nao vēl ņēma līdzi apdedzinātu ozolkoka rungu. Viņš turēja šo ieroci par vislabāko un stājās ar to pretī pat lielajiem plēsī­gajiem zvēriem.