Faums vispirms uzrunāja Sumbra dēlu:
— Ago nācis pasaulē agrāk par Leoparda dēlu. Lai Ago pirmais izraugās ceļu! Ja viņš ies uz Lielo upi, Nao pagriezīsies uz purviem, uz rietošās saules pusi… Ja Ago ies uz purviem, Nao pagriezīsies uz Lielo upi.
— Ago vēl nezina savu ceļu, — spalvainais iebilda. — Ago meklēs uguni; viņš var no rīta iet uz upes pusi, bet vakarā — uz purviem. Vai tad mednieks, mežakuilim pēdas dzīdams, zina, kur viņš to nonāvēs?
— Ago var mainīt savu ceļu vēlāk, — iejaucās (luns, ko atbalstīja pūļa rūkoņa, — bet viņš nevar vienā un tai pašā reizē iet uz rietošās saules pusi un uz Lielo upi. Lai viņš pasaka, uz kurieni ies!
Savas tumšās dvēseles dziļumos Sumbra dēls nojauta, ka viņš pieļaus kļūdu, nevis nepaklausīdams vadoni, bet gan modinādams ar šādu rīcību Nao aizdomas. Uzmetis ļaužu baram vilka skatienu, viņš iesaucās:
— Ago ies uz rietošās saules pusi! — un, pamājis brāļiem, devās prom gar purva malu.
Nao tūliņ nesekoja viņa piemēram. Viņš vēlējās vēlreiz paskatīties uz Gamlu, ciešāk iespiest atmiņā viņas tēlu. Meitene stāvēja zem oša aiz vadoņa, Gūna un citiem sirmgalvjiem. Nao panācās tuvāk; meitene stāvēja kā sastingusi, vērdamās savannā. Viņas matos bija ievīti bulteņu ziedi un mēnessbālās ūdensrozes; šķita, ka no viņas ādas staro gaisma, vēl spožāka nekā no vizošās upes straumes un no zaļajām koku lapām.