Nao pēkšņi sajuta dzīvības slāpes, trauksmainas, nevaldāmas alkas, kādas allaž pārņem dzīvniekus un augus. Sirds viņam sāka spēcīgi dauzīties, viņam pietrūka elpas aiz maiguma un dusmām; ikviens, kas varēja šķirt viņu no Gamlas, tagad likās viņam tikpat nīstams kā Mamuta dēli vai cilvēkēdāji.
Viņš pacēla roku ar cirvi un teica:
— Purva meita! Nao vai nu nemaz nepārnāks — viņš pazudīs no zemes virsas, ņems galu ūdenī vai hiēnas žokļos, — vai arī atnesīs ulamriem uguni. Viņš atnesīs Gamlai gliemežvākus, leoparda zobus, zilus akmeņus un sumbra ragus!
Pie šiem vārdiem meitene uzmeta karavīram bērnišķīga prieka pilnu skatienu. Taču Faums nepacietībā pārtrauca runātāju:
— Sumbra dēli jau nozuduši aiz papelēm!
Tad Nao devās projām uz dienvidiem.
Augu dienu Nao, Gavs un Nams gāja pa savannu. Tā kuploja pilnā plaukumā; zāles līgojās un gūlās viļņos kā jūra, savanna šūpojās vieglajā vējiņā, plaisāja saules tveicē un izstrāvoja gaisā neskaitāmas smaržas. Tā bija draudoša un auglīga, vienmuļa savā neaptveramajā plašumā un tai pašā reizē daudzveidīga.