Šajā zāļu jūrā, starp irbuleņu puduriem un viršu skup- snam, ziedēja asinszāles, salvijas, gundegas un pļavu ķērsas. Vietām zeme bija kaila, klāta akmeņiem, kas atvairīja augu uzmākšanos. Tālāk no jauna nāca bezgalīgi klajumi ar ziedošām malvām, mežrozēm, rudzu- puķēm, sarkano āboliņu un krūmiem.
Pauguri mijās ar ieplaciņām un purviem, kur ņudzēja kukaiņi un rāpuļi. Šur tur dīvainas klintis kā mamuti slējās pāri līdzenumam. Vilku un suņu vajātas antilopes un zaķi skraidīja un slēpās garajā zālē. Šaudījās lielās sīgas un irbes, gaisā lielus lokus meta dzērves un kraukļi. Zirgu un aļņu bari auļoja pāri zaļajam līdzenumam, kur gausi klaiņoja pelēkais lācis ar lielā pērtiķa un degunradža paražām, stiprāks par tīģeri un tikpat briesmīgs kā milzu lauva. Nao, Nams un Gavs apmetās uz naktsguļu paugura pakājē; viņi vēl nebija nogājuši ne desmito daļu savannas un tika redzējuši vienīgi šalcošos zāles viļņus. Visapkārt pletās līdzenā, vienmuļā stepe. Rietošā saule kusa krēslainajos mākoņos. Raudzīdamies uz neskaitāmajiem vakarblāzmas atspulgiem mākoņos, Nao domāja par mazo uguntiņu, kas viņam jāatkaro. Likās, vajadzētu tikai uzkāpt paugurā, pasniegties ar priežu zaru, lai aizdegtu to pie rietumos dziestošā ugunskura.
Padebeši satumsa melni. Purpursārtais bezdibenis vēl ilgi kvēloja debesu dziļumā, un cits pēc cita iespulgo- jās mazie, dzirkstošie zvaigžņu akmentiņi. Uzvēdīja nakts elpa.