Nao, pieradis vakaros sakurt ugunskuru, šo gaišo žogu, kas sargāja cilvēkus no tumsas jūras, tagad vēl asāk izjuta savu nespēku un bezpalīdzību. Kuru katru mirkli varēja uzklīst pelēkais lācis un leopards, tīģeris vai lauva, kurus gan tikai retumis varēja sastapt tik tālu savannā; sumbru bars varēja samīdīt vājos cilvēkus; vilki, sapulcējušies baros, bija tikpat bīstami kā lielie plēsoņi, un izsalkums deva tiem drosmi.
Karavīri apmierināja izsalkumu ar jēlu gaļu. Tas bija bēdīgs azaids; viņiem labāk patika ceptās barības smarža. Nao pirmais uzņēmās palikt nomodā. Ar visu savu būti viņš ieelpoja nakti. Viņš uztvēra tās vissmalkākās, tikko jaušamās nianses. Viņa redze uztvēra vāji mirdzošos priekšmetus, to blāvās formas un zibošās aprises. Viņa dzirde izšķīra rāmā vēja čukstus, zāles švīkstēšanu, kukaiņu un plēsīgu putnu lidojumu, dzīvnieku soļus un rāpuļu ložņāšanu. Viņš jau iztālēm pazina šakāļa smilkstēšanu, hiēnas smieklus, vilku kaukšanu un ērgļa kliedzienu; viņa nāsis uztvēra brīnišķīgās ziedu smaržas un patīkamo zāles dvesmu, plēsīgo zvēru smirdoņu un rāpuļu riebīgo smaku. Viņa āda tūkstoš veidos uztvēra iespaidus no aukstuma līdz karstumam, no mitruma līdz sausumam, vismazāko vēja pārmaiņu. Viņa dzīve bija saplūdusi ar dabas dzīvi.